INTERVIJA AR LAUKSAIMNIEKU – Kokneses novada SIA Bormaņi

No padomju saimniecības par bioloģisko

Kokneses novada bioloģiskā saimniecība Bormaņi apstrādā 1000 hektāru zemes un ražo gan pienu, graudus un rapšu eļļu, gan nodrošina darbavietas 20 vietējiem cilvēkiem. Veidojot Bormaņu saimniecību tās dibinātājiem izdevās salīdzinoši veiksmīgi pāriet no padomju kolhoza saimniekošanas veida, neizvazājot tehnisko bāzi un nesairstot neskaitāmās sīksaimniecībās. Tagad SIA Bormaņi apsaimnieko praktiski tās pašas platības, kas savulaik bija kolhozam. Protams, neiztika bez pārejas perioda grūtībām, taču pakāpeniski uzņēmums atguva gan zemi, gan spēja attīstīt bioloģisko saimniekošanu un pilnveidot tehnikas parku. Turklāt tas noticis praktiski bez kredītiem.

Bormaņu īpašnieks Jānis Miezītis stāsta par saimniecības veidošanos un izaugsmi, kā arī par savu filozofiju bioloģiskajā saimniekošanā un tehnikas parka uzturēšanā.

- Var teikt, ka es šajā vietā, kas tolaik vēl bija kolhozs, strādāju jau no septiņu gadu vecuma – bērnībā pa vasarām ganīju lopus, piestrādāju mehāniskajās darbnīcās. Pēc mācībām Kandavas tehnikumā un Jelgavas akadēmijā, turpināju strādāt vietējā kolhozā. Tādēļ es te visu ļoti labi zinu – no galvas atceros pat visas meliorācijas sistēmas. Pārmaiņu laikos kolhozs, kurā strādāja 178 cilvēki, vispirms pārtapa par paju sabiedrību. Uzreiz pēc zemes reformas mums bija tikai 150 hektāru zemes, taču tad pakāpeniski zemi atpirkām un tagad esam praktiski tajās pašās platībās, kas kolhoza laikos, ar tām pašām govju fermām, darbnīcām un kantora telpām. Lielāko daļu kolhoza tehniskās bāzes izdevās saglabāt, tādēļ pirmajos gados varējām nodrošināt saimniecisko darbību, pašu spēkiem remontējām tehniku un devām vietējiem cilvēkiem darbu, lai gan bez grūtībām, protams, neiztika.

Kādēļ tieši bioloģiskā saimniecība? Man nekad nav patikusi ķīmijas izmantošana lauksaimniecībā. Turklāt sākumā jau nebija naudas, par ko to ķīmiju nopirkt. Pakāpeniski attīstījāmies un 2000. gadā piereģistrējām bioloģisko saimniecību SIA Bormaņi. Tolaik jau apsaimniekojām ap 600 hektāru zemes. Pa šiem gadiem ir pierādījies, ka mūsu saimniekošanas modelis ir ne tikai dzīvotspējīgs, bet arī nodrošina attīstību.

Tagad jau gadu esmu uzņēmuma vienīgais īpašnieks un saimniecības vadības grožus pamazām nododu dēlam. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir ap 1000 hektāru un vēl ir pārsimts hektāru meža. Dažus gadus atpakaļ bijām lielākie bioloģisko auzu audzētāji Latvijā un domāju, ka joprojām šajā ziņā esam vieni no vadošajiem. Bioloģiskā saimniekošana, protams, uzliek zināmus ierobežojumus. Tādēļ audzējam tās kultūras, kuras pēc šādiem principiem vieglāk padodas un auzas ir tādas. Tagad auzām atvēlēti virs 400 hektāriem, bet rudzus esam iesējuši 60 hektāru platībās. Vēl ir ap 140 hektāru tritikāle, 30 hektāru griķi, 27 hektāru rapši, kā arī pa padsmit hektāriem zirņi un pupas. Sējumi kopā aizņem ap 600 hektāru, bet pārējās platībās ir zālāji un ganības. Zālājus katru gadu atjaunojam 100 – 200 hektāros. Visi tīrumi atrodas tepat netālu ap saimniecības centru – maksimums trīs kilometru attālumā. Augsnes ir ļoti dažādas, var teikt, ka vidēji auglīgas.

Visu sēklu un lopbarību sagatavojam paši, no malas piepērkam klāt tikai sāli un bioloģiskos mikroelementus lopbarībai.

Ganāmpulks sastāv no aptuveni 450 liellopiem – no tiem 230 ir slaucamās govis, pārējie jaunlopi. Ganāmpulks ir vēl no kolhoza laikiem pašu veidots un atjaunots, pamatā sastāv no sarkanbrūnajām un brūnajām, kā arī melnraibajām gotiņām. Gada vidējais izslaukums no govs ir 5000 litru un tas pakāpeniski kāpj uz augšu. Kā jau bioloģiskajā saimniecībā pienākas, gotiņas katru dienu tiek laistas ganībās vai pastaigā. Slaucamās govis izvietotas divās kolhoza laiku fermās, kuras, ir atjaunotas un uzlabotas. Slaukšana notiek ar skujiņas tipa sistēmu. Vienā fermā ir Lely robots – barības piestūmējs. Nākotnē ir doma ganāmpulku palielināt līdz 300 piena devējām.

Uzņēmumā kopā ir nodarbināti ap 20 cilvēku – puse strādā lopkopībā, bet otra puse ar tehniku. Visi darbinieki ir vietējie, lielākā daļa esam kaimiņi tepat Bormaņu ciemā. Tehnikas remontus un ar celtniecību saistītos darbus paveicam pašu spēkiem. Darbnīca ir pilnībā nokomplektēta ar visiem nepieciešamajiem darbagaldiem un aparatūru – virpu, frēzi, presi, metināmajiem aparātiem un lielo riepu montējamo ierīci. Ir arī lentzāģis dēļu izgatavošanai. Kā jau teicu, no malas iepērkam tikai lopbarības piedevas, degvielu un rezerves daļas. Kalte arī mums ir saglabājusies no kolhoza laikiem, nesen uzcēlām jaunu uzglabāšanas bunkuru graudiem. Rapšu eļļas spiešanai ir neliels cehs.

Tehnikas parks ir diezgan plašs, daudz ir saglabājies vēl no padomju laikiem, daļu no vecajām mašīnām ikdienā vairs neizmantojam, taču tās ir rezervei. Katrs pie tehnikas nodarbinātais ir gan braucējs, gan remontētājs un uz vienu strādnieku sanāk apmēram trīs tehnikas vienības.

Pašlaik ir kādi desmit Belarus 80 zirgspēku traktori, no kuriem pieci ir iegādāti jauni. Jaunākais ir pirkts pirms diviem gadiem. Pie MTZ traktortehnikas turamies, jo tā ir lēta un vienkārša. Tai gan nepieciešams veikt dažus uzlabojumus, tostarp slavenajai vājajai vietai – jūgvārpstai, un tad var bez raizēm ekspluatēt. Tiesa, jaudas smagākiem augsnes apstrādes darbiem nepietiek, tādēļ mums ir kādi septiņi dažādu modeļu un vecuma John Deere traktori, kas visi iegādāti lietoti. Jaudīgākais ir 2002. gada John Deere 8420 (300 ZS), kurš tad arī paveic smagākos augsnes apstrādes darbus un strādā arī pie skābbarības blietēšanas. Starp citu, šim mērķim mums ir paštaisīts piectonnīgs blietētājs, kas izgatavots no lokomotīves riteņiem.

Lietoto tehniku meklējam paši un esam pirkuši Vācijā, Austrijā, Zviedrijā un Dānijā. Lopbarības sagatavošanā vēl gana labi kalpo padomju laika Fortschritt mašīnas – trīs smalcinātāji un četri pļāvēji, kuriem uzstādītas Samasz pļaujmašīnas. Nākamais nāk Krone grābeklis, kuru veiksmīgi nopirkām kā mazlietotu. Jāsaka, ka ļoti labs agregāts, it īpaši, ja salīdzinām ar citu ražotāju grābekļiem, kuri mums bijuši. Skābbarību vācam ar trīs savācējpiekabēm – divām Krone un vienu Pottinger. Savukārt sienu un salmus sagatavojam ar McHale F550 rituļu presi. To iegādājāmies jaunu un jau daudzus gadus tā kalpo ļoti uzticami. Skābbarībai ir vēl četras lielās padomju laika piekabes, bet siena un salmu rituļiem ir trīs paštaisītas piekabes.

Ikdienā gan fermā, gan citos darbos neaizvietojami ir divi teleskopiskie iekrāvēji: Dieci 75.10 (2016) un Dieci 26.5 (2009), kurus savulaik pirkām jaunus. Mazākais ir īpaši veikls un parocīgs fermu šaurībā. Abi teleskopiskie iekrāvēji kalpo uzticami, lai gan tiek izmantoti ļoti intensīvi – gan pie skābbarības nokniebšanas un iekraušanas no tranšejas barības dalītājā, gan pie mēslu iekraušanas kliedētājā, gan citos darbos. Fermās lopbarības dalīšanai kalpo trīs piekabināmie mikseri: viens Trioliet un divi Samurai. Vēl ir arī salmu pūtējs Tomahawk. Kūtsmēslu iestrādei uz lauka ir četri ārdītāji un vairākas dažāda izmēra šķidrmēslu mucas.

Pirms iegādāties kādu tehniku – jaunu vai lietotu – parasti to kārtīgi izpētu un iepazīstos ar kaimiņu vai citu pazīstamu lauksaimnieku pieredzi. Piemēram, pērn izmēģinājām Köckerling Ultima sējmašīnu un palika diezgan labs iespaids. Varētu to iegādāties un sēt tieši rugainē. Jaunās tehnikas iegādei esam izmantojuši arī Eiropas projektu atbalstu. Lai izmantotu labu tehniku, arī tīrumiem un pļavām attiecīgi jābūt labā stāvoklī, lai dārgo mašīnu nesabojātu. Protams, daudz atkarīgs arī no mehanizatora kvalifikācijas.

Augsnes apstrādei izmantojam Kverneland seškorpusu arklu, divus trīskorpusu arklus, četrmetrīgu Horsch dziļirdinātāju, BTR diskus un ir pat purva arkls. Tehnikas parkā ir arī Väderstad BioDrill sīksēklu sējmašīna un trīs uzkarināmās sējmašīnas Nordsten NS 3040 kombinācijā ar Howard frēzi.

Savukārt meliorācijas sistēmas sakopšanai ļoti labi kalpo riteņekskavators Liebherr 316, kuram ir arī speciāla kniebējgalva, kas krietni atvieglo krūmu un koku novākšanu. Ļoti laba un un noderīga mašīna. Meža darbiem mums ir arī meža piekabe ar manipulatoru.

Ražu pamatā novācam ar kombainu Rostselmash Acros 560 ar sešmetrīgu hederu, kuru iegādājāmies jaunu 2012. gadā. Rezervē vēl no kolhoza laikiem ir divi kombaini Don 1500. Savulaik uz Bormaņiem no Krievijas bija atbraucis Rostseļmaš rūpnīcas pārstāvis un viņu ļoti pārsteidza mūsu Don kombaini – tik labā stāvoklī saglabātus tās paaudzes modeļus viņš nebija redzējis. Gandrīz jau gribēja pirkt un vest atpakaļ pie sevis uz rūpnīcu.

Pats ikdienā pārvietojos ar Volkswagen Passat, kuram pa astoņiem gadiem jau ir pusmiljona kilometru noskrējiens. Braukšanai pa saimniecības teritoriju un medībām ļoti labi kalpo Toyota Hilux pikaps.

PROFI LATVIJA NR.23 (4/2020)