INTERVIJA AR JAUNO UZŅĒMĒJU – SIA Aktaks vadītājs Toms Tomovics

Hokeja rūdījums palīdz biznesā

Savos 24 gados kādreizējais hokeja vārtsargs Toms Tomovics jau paguvis iekrāt pieredzi neliela transporta uzņēmuma vadīšanā. Madonas novada Praulienā bāzēto SIA Aktaks savulaik dibināja viņa tēvs, vienkārši lai būtu pats sev saimnieks. Taču enerģiskais jauneklis kokmateriālu transporta biznesā saskatīja attīstības perspektīvas, un tiešām – ģimenes uzņēmumam ar pieciem kokvedējiem ir veiksmīgi izdevies atrast savu nišu.

Toms Tomovics stāsta par SIA Aktaks pirmsākumiem, attīstību un pieredzi tehnikas parka veidošanā

- Uzņēmumu 2014. gadā dibināja mans tēvs Arvis Tomovics, kurš pirms tam strādāja par kravas auto šoferi. Vienkārši apnika, ka kāds viņu visu laiku komandē. Tēvs ar vienu kokvedēju sniedza transporta pakalpojumus privātajā sektorā un neko īpaši lielāku veidot neplānoja. Starp citu, nosaukums Aktaks ir veidots saliekot kopā ģimenes locekļu vārdu pirmos burtus.

Savukārt es no agras bērnības aktīvi nodarbojos ar hokeju. Divus gadus nospēlēju Amerikas junioru līgā, bet Rīgas Dinamo sastāvā, kā trešais vārtsargs, izbraukāju visu Krieviju. Tā, protams, bija ļoti laba un interesanta pieredze. Taču jau 18 gadu vecumā sapratu, ka nekāda dižā profesionāļa karjera man laikam nesanāks.

2017. gadā sāku strādāt tēva uzņēmumā – viņš brauca ar mašīnu, bet es nodarbojos ar dokumentiem. Pakāpeniski pārņēmu uzņēmuma vadību un, līdzko 21 gada vecumā varēju iegūt kravas auto vadītāja tiesības, paralēli sāku braukt ar kokvedēju. Tagad kopā ar tēvu uz maiņām braucam ar vienu mašīnu – trīs dienas viņš, trīs es. Taču varu teikt, ka hokejs man ir devis rūdījumu un rūpīgas laika plānošanas ieradumu. Tas ļoti labi noder šajā biznesā.

Pašlaik uzņēmumā ir seši darbinieki – ieskaitot mani un tēvu, esam pieci šoferi un vēl ir lietvede. Aktak autoparkā ir piecas mašīnas – trīs kokvedēji ar piekabēm un manipulatoriem, kā arī divi kokvedēji ar puspiekabēm.

Pats jaunākais auto mums ir pirms mēneša iegādātais Volvo FH13 500 ar Yuki piekabi un Palfinger manipulatoru. Ar to uz maiņām braucam ar tēvu un tas uzņēmumā ir pirmais pilnīgi jaunais pirktais auto. Uz to esmu gājis vairākus gadus un faktiski tāds bija mērķis jau no paša sākuma, kopš strādāju uzņēmumā. Uzskatu, ka labāk ir iegādāties jaunu tehniku, nevis mocīties un regulāri remontēt vecu mašīnu. Pirmajā brīdī varbūt šķiet, ka remontēt veco ir lētāk, taču dīkstāves ir krietni lielākas un neparedzamākas. Ieguldījumi atmaksājas, jo sakopta tehnika ļauj pilnvērtīgi darboties.

Uzņēmumā ir vēl viens tāda paša modeļa 2011. gada kokvedējs, kuru pirms trīs ar pusi gadiem pirkām lietotu. Vēl ir 2008. gada kokvedējs Scania F480. Autoparkā ir arī divi kravas vilcēji ar puspiekabēm: Scania F480 (2011. g.) un Volvo FH12 420 (2005. g.). Skānijai pērnvasar pie Unitruck nopirkām jaunu Schwarzmuller piekabi. Koku pārvadāšanai ar puspiekabi, salīdzinot ar klasisko kokvedēju, galvenais pluss ir lielāka kravnesība. Tādēļ abus kokvedējus ar puspiekabi izmantojam tālākos reisos, galvenokārt uz ostām, kur tos ir iespēja izkraut. Turklāt tiem ir salīdzinoši zemāks degvielas patēriņš uz pārvadātās koksnes kubikmetru. Savukārt klasiskos kokvedējus izmantojam īsākos reisos. Tādējādi varam būt elastīgāki un ātrāk veikt vienas cirsmas izvešanu.

Kā mazam uzņēmumam mums īpaši svarīgi ir labi kontakti un uzticami sadarbības partneri. Par laimi tādus ir izdevies atrast – gan kā klientus, gan kā tehnikas pārdevējus un remontētājus. Izšķirties par jauna kokvedēja un jaunas puspiekabes iegādi lielā mērā palīdzēja tas, ka ir noslēgts ilgtermiņa sadarbības līgums ar SIA Billerudkorsnas Latvia. Tas ir mūsu lielākais klients, kura pasūtījumi sastāda 90% no darba apjoma.

Pārsvarā darbojamies Vidzemē un Latgalē, nedaudz arī Zemgalē. Mašīnām ir samērā neliels nobraukums – 10 līdz 12 tūkstoši kilometru mēnesī. Tas tādēļ, ka ar katru kokvedēju pamatā strādā viens šoferis, nevis kā lielajos uzņēmumos – trīs šoferi uz maiņām. Taču līdzīgi kā daudziem, arī mums nācies saskarties ar darbaspēka problēmu. Labu darbinieku atrast ir ļoti grūti. Turklāt darbs uz kokvedēja ir diezgan specifisks – vismaz trīs dienas nedēļā esi prom no mājām un faktiski dzīvo mašīnā, bet puspiekabes kokvedēja šoferim nereti sanāk strādāt no vietas pat piecas dienas, jo braukt uz mājām pārnakšņot ir pārāk tālu.

Ikdienas vieglais auto man ir Fiat Tipo ar mazu, bet taupīgu 1,3 litru dīzelīti. Četru gadu laikā ar to ir nobraukti 210 tūkstoši kilometru un par šo auto varu teikt tikai to labāko – uzticams, ērts un ekonomiski izdevīgs.

Man darbs uzņēmumā nekad neapstājas un paņem praktiski visu laiku. Kā pats smejos, lai tā strādātu ir jābūt mazliet trakam. Taču arī par hokeju neesmu aizmirsis. Jēkabpils hallē jaunajiem hokejistiem esmu vārtsargu treneris.

PROFI LATVIJA NR.29 (2021-10)